Morzes ābeces pēdējais mohikānis.

 

Ar šādu virsrakstu korespondents Kaspars Ēvelis 2001.g 2.oktobra avīzē “Ogres ziņas” ievietojis interviju ar mūsu kolēģi Henrihu Bikuļiču (YL2BD) no Skrīveriem. Raksts ir ļoti korekti uzrakstīts bez kādām tehniskām kļūdām, tāpēc patīkami lasāms. Tālāk seko izvilkumi no intervijas.

Kā kļuvāt par radioamatieri ?

Par radioiekārtām sāku interesēties jau skolas laikā, mācoties fiziku. Šķita aizraujoši kā notiek radiopārraides, darbojas telegrāfs. Tolaik, sešdesmito gadu sākumā, tās  šķita neparastas lietas. Šodien par to interesējas retais, tagad ir mobīlais telefons, dators, internets. Nopietni radioamatierismam pievērsos pēc armijas. Dienests bija pavērsiens šajā jomā, jo man laimējās nokļūt armijas sakarnieku skolā un mācīties par radistu. Tieši armijā pirmo reizi piesēdos pie īstas radiosakaru iekārtas.

Vai atceraties savu pirmo pārraidi ?

Tādu dienu nevar aizmirst. Tas notika 1966.gadā armijā zem stingras kontroles.

Kāda bija jūsu pirmā amatiera radioiekārta ?

Padomju varas gados amatieri aparatūru nekur nopirkt nevarēja, montējām paši. Manu pirmo raidītāju palīdzēja izgatavot dienestā iepazīts puisis no Rīgas.  1969.gada decembrī saņēmu atļauju raidīt un devos ēterā. Kad valsts ieguva neatkarību, Amerikas latvieši palīdzēja iegūt speciāli amatieriem domātu aparātu. Lai nopirktu “second hand” aparātu nācās pārdot savus un tēva sertifikātus. Antenas un pastiprinātāji joprojām ir paša montēti.

Vai raidīt var ikviens, kurš nopērk nepieciešamās iekārtas ?

Nē, nepieciešama licence. Diemžēl Latvijā licenci saņemt ir pārāk sarežģīti, jāzina aparāta uzbūve, darbības princips. Kam tas vajadzīgs ? Ārzemēs neviens neprasa, kas iekārtā iekšā.

Vai Morzes ābece ir sarežģīta ?

Iesācējam – jā, bet cilvēkam ar praksi tā ir kā dziesma - roka pati sit vajadzīgo punktu skaitu. Diemžēl Morzes ābeci šodien zina arvien mazāk cilvēku. Mēs esam pēdējie mohikāņi.

Ar citiem radioamatieriem tiekaties klātienē ?

Galvenokārt ēterā, bet ir vairāki radioamatieri, ar kuriem arī tiekos. Pārsvarā viņi ir ārzemju latvieši, kuri brauc uz Latviju ciemoties. Iepazīstamies ēterā, sarunājamies telegrāfā, mikrofonā, tad satiekamies gan Rīgā, gan Skrīveros.

Kādu prognozējiet radioamatierisma nākotni ?

Interneta laikmetā tas pamazām izsīkst. Kāda vajadzība mācīties Morzes ābeci, ja ātri un ērti var sazināties pa mobīlo telefonu, internetā ? Radioamatieri, kuri jau darbojas, būs arī turpmāk, bet jaunie klāt nāk ļoti maz – četru gadu laikā Latvijā mūsu pulkam pievienojušies tikai divi.

Fakts.

ASV traģisko notikumu laikā glābšanas dienestiem aktīvi palīdzēja radioamatieri, ar savām iekārtām nodrošinot sakarus vietās, kur citādi sazināties nebija iespējams

 

Izvilkumu no avīzes veica Juris  (YL2CR) no Lielvārdes. 06.10.2001