Latvijas Radioamatierisma vēsture.

1924. – 1940.g.

Kad pasaulē jau sāka pētīt īso viļņu izplatīšnos un 1923.gadā starp ASV un Angliju uz 40 m viļņa nodibināja pirmos starpkontinentālos sakarus, arī Latvijā parādījās pirmie īsviļņu entuziasti. 1926.gadā LRB tika nodibināta Īsviļņu sekcija ar 15 biedriem. Sekcijas biedri sāka konstruēt pirmo ĪV lampu uztvērējus ( regeneratīvos audionus ) un sāka novērotāju darbību, izsūtot novērotāju apstiprināšanas kartītes. Šo uztvērēju konstruēšanu Pasta un Telegrāfa Departaments (DPT) legalizēja 1926. Gada biegās caur LRB un tikai tās biedriem.

1926.gadā LRB sāka izdot savu oficiozu – žurnālu “Radio”. Žurnālā bija arī ĪV stūrītis, kurā publicēja galvenokārt amatieru novērtējumus ( gan amatieru stacijas, gan arī radiofona ); Latvijas amatieru segvārds toreiz bija TJ 2 ( Igaunijai TE, Lietuvai TL ).

1926.gadā amatieri īsākus viļņus par 35 m vēl nelietoja. Kodā parādās izteicieni dx un fb. Ārzemēs tika izdoti īsviļņieku žurnāli “QSO”, “Radiowelt”, “QSL” u.c.

Šajā pašā gadā LRB tika demonstrēts pirmais superheterodina uztvērējs radiofona staciju uztveršanai.

Ar 1927.gada 1.februāri LARU mainīja amatieru segvārdu sistēmu. Pirmais burts šajā sistēmā apzīmēja kontinentu, otrais burts un cipars apzīmēja valsti. Latvijai kopā ar Poliju, Lietuvu un Igauniju tika piešķirti burti ET. Latvijai tika cipars 2. – tātad ET 2. Tomēr Latvijas amatieriem no tā bija maz labuma, jo raidīšanas atļauja aizvien tika liegta un segvārdi izmantoti tikai novērotāju apzīmēšanai.

1927. gadā notika Latvijas radioorganizāciju kongress, kurā bez LRB piedalījās dažādu radiopulciņu pārstāvji. Kongresā LRB priekšsēdātājs A.Kārkliņš ziņoja, ka Eiropā radioamatieri ir licenzēti Francijā, Anglijā, Zviedrijā, Beļģijā, Vācijā un Dānijā. Austrijā, Čehoslovākijā un Holandē licenzes vēl nav ievestas un amatieri darbojas bez tām. Nedaudzo gadu laikā, kopš īsie viļņi kā nederīgi valsts sakariem tika atdoti amatieriem eksperimentēšanai, amatieri pierādīja šo viļņu derīgumam. Tagad no īsajiem viļņiem amatierus gribot padzīt kā traucējošu elementu valsts sakariem. Amerikas radioorganizācijas tomēr aicinot atstāt amatieriem nelielas joslas īsajos viļņos viņu darbības tālākai turpināšanai un konkrēti mums tagad labi zināmos 20, 40 un 80 m diapazonos. Tālāk Kārkliņš pastāstīja par žurnāla “Radio” sadarbību ar citu valstu amatieru žurnāliem. Tika arī paziņots, ka pirmā darbības gada laikā LRB izsūtījusi 133 individuālās un 285 kolektīvas novērotāju QSL kartītes.

1928. gadā LRB organizēja kursu sēriju, kur apmācīja telegrafēšanā un radio elektro teorijā radioamatierus un jauniesaucamos, kuri vēlējās dienēt sakaru daļās.

1930. gada 27. aprīlī notika Latvijas radiobiedrību savienības sapulce. Tajā piedalījās LRB, vācu RB, Latvijas radioklubs, Jelgavas RK un Lejaskurzemes RK. Par Savienības priekšsēdētāju tika ievēlēts N.Vāvers. Savienība iestājās par īsviļņnieku tiesībām uz raidīšanu kā arī prasīja amatieriem radiofonā ik nedēļas velīt nelielus informatīvus raidījumus. Par turpmāko šīs Savienības likteni nēkādu ziņu nav.

Varas iestādes tomēr noraidīja jebkurus mēģinājumus legalizēt raidīšanu, aizbildinoties ar to, ka kara resors esot pret, jo amatieri varot noraidīt slepenas ziņas, kas kaitētu valsts drošībai. Tātad arī Latvijas republika nebija brīva no spiegumānijas. Izrādījās, ka kara resors nemaz nav pret, bet gluži otrādi – par amatierismu, jo armijā apmācītie telegrāfisti pēc demobilizācijas ātri aizmirsa visu apgūto. Ja kaut daļa no viņiem pievienotos amatierismam, telegrafēšanas iemaņas tiktu saglabātas. Pēc tam, kad LRB apgāza PTD iebildumus par kara resora aizliegumu, pēdējais diezgan rupjā veidā atbildēja, ka šis jautājumu ar LRB tiek pārtraukta.

Pēc Ulmaņa apvērsuma sākās pastiprināta Latvijas popularizēšanas kampaņa visās dzīves jomās. Acīmredzot tas arī izraisīja varas iestāžu attieksmes maiņu pret radioamatierismu, jo 1935. Gada “radioabonenta”oktobra numurā atdzimst “Īsviļņu stūrītis”. No tā uzzinām, ka eksistē atkal jauna segvārdu sistēma, kura atbilst tagadējai. Uzzinām arī, ka 1935. gada 12. oktobrī W 2 FAR izpildījis WAC pirmo diplomu uz 28 MHz.

1936.gadā notika jubilejas radioizstāde, kurā ar savām uztvērēju konstrukcijām piedalījās YL 2 K, BB, BH, BQ, BZ, CD, CF, CM. YL 2 K izstādīja savu īsviļņu uztvērēju ar absorbcijas viļņu mēru, bet YL 2 BB – savas QSL kartiņas no 6 kontinentiem un WAC diplomu. Viņa sasniegums – 68 valstis.

Pirmo reizi tika publicētas QSL biroju adreses citās valstīs, kā arī QSL kartiņu attēli. To saturs pilnīgi atbilda tagadējām.

Lieli svētki Latvijas radioamatieriem bija 1936. gada 17. martā kad “Valdības vēstnesī” Nr. 63 tika publicēts likums par radioamatierismu. Amatieri tika sadalīti 3 šķirās:

III. šķira – iesācēju. Segvārds YLRS+ kārtas Nr. Tie bija novērotāji bez raidīšanas tiesībām. Pēc sešu mēnešu aktīvas darbošanās viņi drīkstēja pāriet II šķirā.

II. šķira – iesācēji ar raidītāja būves atļauju. Raidītāju drīkstēja mēģināt uz antenas ekvivalenta. Aiz YL tiem piešķīra 3 burtu sufiksu. Pēc 6 mēnešu darbošanās viņi varēja pretendēt uz pāreju I šķirā.

I šķiru – pilntiesīgi amatieri telegrāfisti, kuri pēc viena gada drīkstēja strādāt arī phone. Atļauties diapazoni – 28 un 56 MHz.

Licenzes varēja iegūt tikai LRB biedri, kuri nolika PTD eksāmenus elektro un radio teorijā, telegrafēšanā ar ātrumu 60 zīmes minūtē, politiskajā ģeogrāfijā un radiosatiksmes noteikumos. Raidītāja jaudu PTD noteica katrā gadījumā individuāli. Prakstiski tā nepārsniedza 25 w input. 1936. gada 28. martā notika LRB biedru pilnsapulce, kurā tika pieņemti sekojošie lēmumi:

  1. ĪV sekciju vada biedrības valdes iecelts vadītājs.
  2. Biedrus ĪV sekcijā uzņems komisija 3 cilvēku sastāvā, kurus arī nozīmēs valde.
  3. Par sekcijas biedru varēja kļūt LRB biedrs, kurš biedrībā sastāvēja vismaz 6 mēnešus un aktīvi interesējās par ĪV.
  4. Pāreju no 3. Sķiras otrajā varēs veikt tikai pēc QSL kartiņu uzrādīšanas no 5 kontinentiem.

1936. gada 9. Septembrī tika kārtoti pirmie amatieru eksāmeni. Tos nokārtoja sekojošie amatieri, saņemdami uzreiz 1. Šķiras licenzes, pateicoties savai ilgstošajai darbībai:

YL 2 AV – Alfons Lauris ( viņš arī ĪV sekcijas vadītājs ),

YL 2 BB – Oļgerts Resnais,

YL 2 BQ – Osvalds Zariņš,

YL 2 CD – Arvīds Vītoliņš,

YL 2 CG – Vitolds Kārkliņš,

YL 2 CM – Broņislavs Greiža,

YL 2 KX – Alfrēds Kārkliņš.

Visi licenzētie amatieri bija augsti izglītoti cilvēki, strādāja dažādās firmās par inženieriem. Daudzi bija strādājuši par radistiem vai nu armijā vai uz kuģiem.

Pēc licenžu iegūšanas sākās Latvijas amatieru aktīva piedalīšanās kontestos. 1937. gada aprīlī ARRL kontests jau sadalījās cw un phone tūrēs. Šoreiz kontestā piedalījās YL 2 BB – 284 QSO, CD – 198, jCG – 109 QSO. III Polijas kontestā piedalījās 639 ārzemju un 65 poļu stacijas. Šeit YL 2 CD ieguva 11. vietu, BQ – 18. un CG – 24.vietu. Interesanti, ka iepriekšējā, otrajā Polijas kontestā 1935. gada decembrī 1. vietu ieguva SU ISG, 2. – U 9 MI un 3. – SU IEC. U 9 MI aktīvi piedalījās arī citos kontestos. Vācijas DJDC kontestā starp YL stacijā pirmais bija YL 2 BB. YL 2 CG bija pirmais Latvijā, kurš ieguva WAC diplomu, izpildīdams to 3 stundām un 15 minūtēs 28 MHz diapazonā.

Arī toreiz eksistēja tautieši ārzemēs. Virkne YL nodibināja kontaktus ar W 2 CYN – bijušo liepājnieku I. Taubergu no Ņujorkas. Vēlāk uzradās H. Lillards, bijušais rīdzinieks W 6 OEZ. Lietuvā dzīvoja Vitauts Vanags – YL 1 AA. LRB apmeklēja kaimiņi – LY 1 HB H. Bernhardas no Kauņas un ES 5 E – A.Piips no Tartu, kuri apmainījās ar savām problēmām radiotehnikā un amatierismā.

1939. gada 11. martā notika kārtēja LRB biedru pilnsapulce, kurā ziņojumu nolasīja Vāvers. Viņš cita starpā atzīmēja mazo īsviļņnieku skaitu un aktivitāti, jo pasaulē YL ir liels dx. Izrādījās, ka LRB ir nonākusi arī naudas grūtībās, jo bija pārtraukusi organizēt kursus. Lai izkļūtu no naudas grūtībām, ierosināja paaugstināt biedru maksu, bet sapulce tam nepiekrita. Vāvers iesniedz demisiju un tā tika pieņemta. Viņa vietā ievēlēja E. Lambergu.

Pēdējais LRB protokols, datēts ar 1940.g. 31.decembri, ir lakoniski īss: “Sakarā ar Tautas komisāru padomes 21.decembra lēmumu LRB ir likvidējam”. Līdz ar to LRB pārstāja eksistēt. Biedrības pēdējo izdoto biedru karšu numuri bija lielāki par 2300. Pēc kases grāmatām spriežot, biedrībai bija vismaz sekojošas nodaļas : Jelgavas, Liepājas, Daugavpils, Tukuma, Talsu, Ventspils, Jaunjelgavas, Balvu, Alūksnes un Jersikas nodaļas, lai gan aktīvu īsviļņnieku, kā redzam, nebija daudz.

Īsviļņnieku saraksts 1940.gadā bija:

I šķira

YL 2 AA – Alfrēds Vilimass

YL 2 AB – Roberts Geniņš ( iesp. Repatriējās uz Vāciju )

YL 2 AC – Oskars Čikste ( iesp. Repatriējās uz Vāciju )

YL 2 AD - Ernests Čakanovskis – LRB kasieris

YL 2 AG - Emīls Ikšelis ( ex YLRS – 2 )

YL 2 AV – Alfons Lauris – īsviļņu sekcijas vadītājs

YL 2 BB – Oļgerts Resnais – pēc dalicenzēšanas neatsāka darbību

YL 2 BQ – Osvalds Zariņš – mira 1940.gada jūnijā

YL 2 BZ – Vilhelms Zirnis

YL 2 CD – Arvīds Vītoliņš ( atļauts arī phone )

YL 2 CG – Vitolds Kārkliņš ( atļauts arī phone )

YL 2 CM – Broņislavs Grei?a

YL 2 KX - Alfrēds Kārliņš - QSL biroja vadītājs

YL 2 RB – Latvijas Radio Biedrība, Valdemāra ielā 65, p.o.b. 201 ( atļauts arī phone )

II. šķira

YL 2 DTA – Dmitrijs Terehovs

YLRS – I – Gustavs Hāns

YLRS – 3 – Aleksandrs Sūrītis

YLRS – 4 – Jānis Upītis.

Vēstures apraksta autors: Juris Trukšāns, YL2CR.

Rediģēts: 31. Janvārī, 1999. Gadā.

Atpakal uz Galveno Lapu