H20A 1999. gadā Kiprā.

Latvijā ir viens “vecis”, kuru visu laiku var dzirdēt kontestos – Ģirts YL2KL. Ar viņa lielo neatlaidību tika realizēts šis it kā “vājprātīgais” plāns – savākt HAMus no Latvijas un braukt vinnēt IARU čempionātu. Augsti plāni , kāds teiks, ka pavisam augsti un bezkaunīgi. Bet ja gribas, ko darīt?

Nekāda jau tā bagātība te Latvijā nav, tas nu ir jāatzīst. Nauda, nauda un vēlreiz nauda. Katra šāda pasākuma lielākā problēma. Liels paldies firmai “Latvijas Mobilais Telefons” , kuri izpalīdzēja ar aviobiļetēm. Pārējo “sakasīja” paši un “sapnītis” tuvojās. Nav liels noslēpums, te ir “sapņotāju” saraksts : Ģirts Būdis YL2KL, Jauris Pētersons YL2GM, Vilnis Vosekalns YL2KF, Jevgeņijs (Jack) Šahovs YL2KA, Valērijs (Larry) Sincovs YL3CW un vecie Ģirta kolēģi no iepriekšējām H20A reizēm – Igors Mihejevs RZ3BW un Igors Ustimenko RA3CQ. Vēlāk atbrauca arī Dimitrijs (Dima) Krjukovs RA9CO, arī liels “sapņotājs”, kam patīk dienvidu salas (VP5 piemēram). Kā redziet, kāds ir pirmo reizi saulītē, cits jau tur pabijis vairākkārt. Tas labi, vismaz visi vienlaicīgi neģībs no saules dūriena un kāds pa kreiso pusi ar mašīnu arī māk mazliet pabraukt. Igors Ustimenko, RA3CQ

Pirmā grupa - abi Igori no Maskavas un Larry ar Jack aizbrauca tur nedēļu iepriekš, vienlaicīgi aizvedot tur abus PA, visus rezerves TRX, galvenos citus niekus un dažas antenas. Galvenais bija atrast jaunu QTH. Iepriekšējā vieta Limassol hotelī bija jauka, bet ne laba. Kalni aizsedza visu ziemeļu horizontu. Izmantojot mistiskas atlaides uz mašīnas īri, tika dabūts neliels džips bez jumta un kravas kastīti aizmugurē. Visām īrētajām mašīnām ir sarkanas numuru plates priekšpusē. Saka, uzmanies, šitas var reizēm braukt arī pa pretējo pusi. Angļu ietekme te ir palikusi, visi ciešami saprot angļu valodu un skaidrā prātā brauc pa kreiso pusi. Nu lūk, ņemot vērā vēlmi tikt augstāk, tika izķemmēta visa Trodos kalnu augšdaļa ap augstāko virsotni Olimpu – 1950 m. Skaisti, nekādu rūpnīcu, tikai mežonīga dienvidu daba un kalni, kalni. Dzeltenīgi kā tas varš, kas guļ tur kaut kur apakšā. Jā, apdzīvots, bet iebraucējam viss liekas kā rotaļa, patiesībā droši vien sūri un grūti iegūts. Bija viena superkolosāla vieta, pamesta liela un lepna viesnīca, kas drīzāk atgādināja viduslaiku pili. Tajā tomēr netiekam iekša. Nelīdz nekādi diplomātiskie gājieni un tur tagad nav arī elektrības. Ja nav kontakts ar vietējiem ciema iedzīvotājiem, tad grūti ko panākt. Vispiemērotākā paliek viena neliela viesnīca Pedoulas pilsētiņā, kura ir ap 1200 m virs jūras. Ziemeļu nogāzei pielipusi un skaista savā konfigurācijā, ar lepnu grieķu ortodoksālo katedrāli vidū, ar lielu, naktī izgaismotu krustu kalna galā. Veca vieta, kāds to tā saucis jau 1474.g. Te ir kalnu avots, tas laikam ir bijis par iemeslu te apmesties vairāk ļaužu un šodien to ūdeni pilda plastmasas pudelēs. Viesnīca, varbūt par godu YL2KA, ir nosaukta “Jacks Hotell” , plakans jumts, nav daudz iemītnieku, saprotošs īpašnieks un patīkami viesnīcas darbinieki. Kā vēlāk izrādījās, tad ūdens viesnīcā ir no tā paša avota. Tas ļāva izbrīvēt kādu lieku Kipras mārciņu priekš kādas liekas “KEO” alus pintas. Jauks alus ar īpatnēju rūgtumu, kas paradās mutē tikai pēc kārtējā malka norīšanas. Viesnīca nav dārga un ēdināšana trīs reizes, ziemeļu puse ir atvērta, esam diezgan augstu, viesnīca ar 5 stāviem un nogāzē – viss pilnai laimei. Dažas bildes:    Ciemats, vēl tas pats ciemats no citas puses un Katedrale
Antenas, antenas. Jā, tās vajag un daudz! Tika uzvilkti sloper dipoli uz 160, 80 un 40 m , tad kādās minūtēs saskrūvēts vertikālis DX-77. Vislielākā varonība bija līst iekšā tuvējo privātmāju neapgūtajās teritorijās, kur auga kaut kādi nenosakāmi kociņi un citi augi. Īsajās bikšelēs un ar apšaubāmas noderības apaviem, šajā dzelkšņiem pārpilnajā dabā atrasties nav viegli. Mums, kas neko citu kā tikai priedi mācēja nosaukt pareizajā vārdā, viss dūrās kājas, rokās un visur citur. Esot arī čūskas, neredzējām, bet lielas ķirzakas gan- tā ap 30 cm garumā un skrien kā velni .Varbūt bīstams radījums, neviens nezin. Kirzakas! Lai nu kā, tās, ko redzējām, likās paēdušas, jo vēderi vilkās gar pašu zemi. Pēdējais četrinieka varoņdarbs bija dubltkvadrātu 20-15-10 metriem montāža. Tas gāja ilgi un mokoši, saule, karsti, nav kur normāli atsiet atsaites, smagas detaļas - vesels komplekss. YL2KA pēc šī pasākuma nonāca āda no pakauša pirmo reizi un no sandaļu siksniņu brīvajām vietām, arī no pēdu virsdaļas. Nedrīkst aizmirst, ka gaisa temperatūra turējās tā ap 38 un līdz 40 C grādiem. Otrā grupa - Juris, Vilnis, Ģirts un arī Dimitrijs, atbrauca ar galvenajiem TRX un citiem sīkumiem. Kopīgiem pūliņiem tika saremontēts vecais GAP Voyager, kas bija atstāts no iepriekšējām reizēm un uzsliets vēl Mosley TA-33-M ar rotoru . Problēma to visu labi izvietot, jo vieta bija tikai uz paša jumta un uz leju no viesnīcas. Lai nu kā, bet, pateicoties Valērija bērnības iemaņām tālu mest akmeņus, slopera apakšējo galu varēja dabūt tālu projām. Hroniski trūka kaprona auklas, vietējā veikalā to vairs jau nebija. Pārējais bija paņemts līdzi diezgan precīzi, pietika kabeļu un citu lietu. Vienīgā liekā lieta bija kniedējamās stangas, kuras Jevgeņijs nekādi negribēja izmest no somas pirms izlidošanas. Patiesībā cilvēku skaits priekš paša kontesta strādāšanas nemaz tik liels nav vajadzīgs, taču, lai svešā vietā veikli uzliktu antenas un tos kilogramus dabūtu projām ar avio, grupas skaitliskais sastāvs ir nepieciešams lielāks.

Darba vieta atradās vienā nelielā viesnīcas istabiņā uz galdiem, PA uz balkona. Pamata transīvers bija domāts Ģirta IC-775DSP. Pirms kontesta viņš to lepni izcēla no somas un apgalvoja, ka šitā “kaste” dzird visu. Nekā, nācās panervozēt un skrūvēt vaļā vākus. IC-775DSP papildus 9 MHz filtrs bija izkratīts laukā no ligzdas, par laimi tas bija pazīstams joks. Ar otru aparātu IC-756 bija grūtāk. Tas bija galīgi “tumšs”. Arī tā paša mehāniskā vaina – atkratījies barošanas blokā viens no lielajiem tranzistoriem. Labi, ka tik vien, nekādu nopietnu remontu vienalga nevarētu padarīt. Tomēr ir jāņem līdzi kaut kas vairāk, lai varētu remontēt, tāda bija vispārējā atziņa. Te mums vienkārši veicās. Pastiprinātājs ACOM-2000A, oho , tā ir manta. Viena feina padarīšana. Izliec kastīti uz balkona un aizmirsti: distances vadība. Pat alus nav tai jādod. Pietiek ar Kipras labo elektrību. Te tā ir 240 V un 50 Hz. Divu veidu sienas rozetes – 5 A ar trim apaļiem spraudņiem un 13 A ar trim kvadrātiskiem spraudņiem pēc UK standarta. Nekāda tīkla sprieguma svārstību, bet neaizmirstiet kur – kalnu hotelī. Antenas ACOM-2000A māk pārslēgt pats, nekāda kabeļu pārskrūvēšana. Tikai iepriekš antenas jāsaliek pa diapazoniem. Bija arī IC-1PW, tas to nemāk, bet tam lieto distances pārslēgu ar vadību pa koaksiālo kabeli. Istabā ienāca minimāls skaits koaksiāļu. Kaut arī CW manipulatori it kā bija, taču tos pat nepieslēdza. Visi paļāvās uz savu spēju pietiekami ātri klaudzināt ar diviem pirkstiem klaviatūru un CW manipulācija tikai no LPT porta. SSB strādāja ar VOX, kas varbūt bija neierasti. Vienkārši nebija paņemti kājas pedāļi. Ieraduma spēks dara savu un tādēļ reizēm gan nācās kādam saklausīt vēl kādu papildus frāzi. Pati labākā – ak tu nabaga ēzelītis – nopelnījās kāds UA9xxx, jo laikam jau labi mūs nedzirdēja.