Latvijas Radioamatierisma vēsture.

1924. – 1940.g.

Kad pasaulē jau sāka pētīt īso viļņu izplatīšanos un 1923.gadā starp ASV un Angliju uz 40 m viļņa nodibināja pirmos starpkontinentālos sakarus, arī Latvijā parādījās pirmie īsviļņu entuziasti. 1926.gadā Latvijas Radio Biedrībā (LRB) tika nodibināta īsviļņu sekcija ar 15 biedriem. Sekcijas biedri sāka konstruēt pirmo ĪV lampu uztvērējus (regeneratīvos audionus) un uzsāka novērotāju darbību, izsūtot novērotāju apstiprināšanas kartītes. Šo uztvērēju konstruēšanu Pasta un Telegrāfa Departaments (PTD) legalizēja 1926gada beigās caur LRB un tikai tās biedriem.

1926.gadā LRB sāka izdot savu oficiozu – žurnālu “Radio”. Žurnālā bija arī ĪV stūrītis, kurā publicēja galvenokārt amatieru novērtējumus (gan amatieru staciju, gan arī radiofona). Latvijas amatieru segvārds toreiz bija TJ2 ( Igaunijai TE, Lietuvai TL).

1926.gadā amatieri īsākus viļņus par 35 m vēl nelietoja. Leksikā parādās izteicieni DX un FB. Ārzemēs tika izdoti īsviļņieku žurnāli “QSO”, “Radiowelt”, “QSL” u.c.

Šajā pašā gadā LRB tika demonstrēts pirmais superheterodina uztvērējs radiofona staciju uztveršanai.

Ar 1927.gada 1.februāri IARU mainīja amatieru segvārdu sistēmu. Pirmais burts šajā sistēmā apzīmēja kontinentu, otrais burts un cipars apzīmēja valsti. Latvijai, Polijai, Lietuvai un Igaunijai tika piešķirti burti ET. Latvijai tika cipars 2  – tātad ET 2. Tomēr Latvijas amatieriem no tā bija maz labuma, jo raidīšanas atļauja aizvien tika liegta un segvārdi izmantoti tikai novērotāju apzīmēšanai.

1927.gadā notika Latvijas radio organizāciju kongress, kurā bez LRB piedalījās dažādu radio pulciņu pārstāvji. Kongresā LRB priekšsēdētājs A.Kārkliņš ziņoja, ka Eiropā radioamatieri ir licenzēti Francijā, Anglijā, Zviedrijā, Beļģijā, Vācijā un Dānijā. Savukārt, Austrijā, Čehoslovākijā un Holandē licences vēl nav ieviestas un amatieri darbojas bez tām. Nedaudzo gadu laikā, kopš īsie viļņi kā nederīgi valsts sakariem tika atdoti amatieriem eksperimentēšanai, amatieri pierādīja šo viļņu derīgumam. Tagad no īsajiem viļņiem amatierus gribot padzīt kā traucējošu elementu valsts sakariem. Amerikas radio organizācijas tomēr aicinot atstāt amatieriem nelielas joslas īsajos viļņos viņu darbības tālākai turpināšanai un konkrēti, mums tagad labi zināmos 20, 40 un 80 m diapazonus. Tālāk Kārkliņš pastāstīja par žurnāla “Radio” sadarbību ar citu valstu amatieru žurnāliem. Tika arī paziņots, ka pirmā darbības gada laikā LRB izsūtījusi 133 individuālās un 285 kolektīvas novērotāju QSL kartītes.

1928.gadā LRB organizēja kursu sēriju, kur apmācīja telegrafēšanā un radio elektro teorijā radioamatierus un jauniesaucamos, kuri vēlējās dienēt sakaru daļās.

1930.gada 27.aprīlī notika Latvijas radio biedrību savienības sapulce. Tajā piedalījās LRB, vācu RB, Latvijas radio klubs, Jelgavas RK un Lejaskurzemes RK. Par Savienības priekšsēdētāju tika ievēlēts N.Vāvers. Savienība iestājās par īsviļņnieku tiesībām uz raidīšanu kā arī prasīja amatieriem radiofonā ik nedēļas velīt nelielus informatīvus raidījumus. Par turpmāko šīs Savienības likteni nekādu ziņu nav.

Varas iestādes tomēr noraidīja jebkurus mēģinājumus legalizēt raidīšanu, aizbildinoties ar to, ka kara resors esot pret, jo amatieri varot noraidīt slepenas ziņas, kas kaitētu valsts drošībai. Tātad arī Latvijas republika nebija brīva no spiegu mānijas. Izrādījās, ka kara resors nemaz nav pret, bet gluži otrādi – par amatierismu, jo armijā apmācītie telegrāfisti pēc demobilizācijas ātri aizmirsa visu apgūto. Ja kaut daļa no viņiem pievienotos amatierismam, telegrafēšanas iemaņas tiktu saglabātas. Pēc tam, kad LRB apgāza PTD iebildumus par kara resora aizliegumu, pēdējais diezgan rupjā veidā atbildēja, ka šī jautājuma apspriešana ar LRB tiek pārtraukta.

Pēc Ulmaņa apvērsuma sākās pastiprināta Latvijas popularizēšanas kampaņa visās dzīves jomās. Acīmredzot tas arī izraisīja varas iestāžu attieksmes maiņu pret radio amatieriiem, jo 1935.gada “Radioabonenta” oktobra numurā atdzimst sadaļa “Īsviļņu stūrītis”. No tās uzzinām, ka eksistē atkal jauna segvārdu sistēma, kura atbilst tagadējai. Uzzinām arī, ka 1935. gada 12. oktobrī W2FAR izpildījis pirmo  WAC (Worked All Continents) diplomu 28 MHz diapazonā.

1936.gadā notika jubilejas radio izstāde, kurā ar savām uztvērēju konstrukcijām piedalījās YL2K, YL2BB, YL2BH, YL2BQ, YL2BZ, YL2CD, YL2CF, YL2CM. YL2K izstādīja savu īsviļņu uztvērēju ar absorbcijas viļņu mēru, bet YL2BB – savas QSL kartiņas no 6 kontinentiem un WAC diplomu. Viņa sasniegums 68 valstis.

Pirmo reizi tika publicētas QSL biroju adreses citās valstīs, kā arī QSL kartiņu attēli. To saturs pilnīgi atbilda tagadējām.

Lieli svētki Latvijas radioamatieriem bija 1936.gada 17.martā kad “Valdības vēstnesī” Nr.63 tika publicēts likums par radioamatierismu. Amatieri tika sadalīti 3 šķirās:

III. šķira – iesācēju. Segvārds YLRS+ kārtas numurs. Tie bija novērotāji bez raidīšanas tiesībām. Pēc sešu mēnešu aktīvas darbošanās viņi drīkstēja pāriet II šķirā.

II. šķira – iesācēji ar raidītāja būves atļauju. Raidītāju drīkstēja mēģināt uz antenas ekvivalenta. Aiz YL tiem piešķīra 3 burtu sufiksu. Pēc 6 mēnešu darbošanās viņi varēja pretendēt uz pāreju I šķirā.

I šķiru – pilntiesīgi amatieri telegrāfisti, kuri pēc viena gada drīkstēja strādāt arī phone. Atļauties diapazoni – 28 un 56 MHz.

Licences varēja iegūt tikai LRB biedri, kuri nolika PTD eksāmenus elektro un radio teorijā, telegrafēšanā ar ātrumu 60 zīmes minūtē, politiskajā ģeogrāfijā un radiosatiksmes noteikumos. Raidītāja jaudu PTD noteica katrā gadījumā individuāli. Praktiski tā nepārsniedza 25 w input. 1936.gada 28.martā notika LRB biedru pilnsapulce, kurā tika pieņemti sekojošie lēmumi:

1. ĪV sekciju vada biedrības valdes iecelts vadītājs.

2. Biedrus ĪV sekcijā uzņems komisija 3 cilvēku sastāvā, kurus arī nozīmēs valde.

3. Par sekcijas biedru varēja kļūt LRB biedrs, kurš biedrībā sastāvēja vismaz 6 mēnešus un aktīvi interesējās par ĪV.

4. Pāreju no 3.šķiras otrajā varēs veikt tikai pēc QSL kartiņu uzrādīšanas no 5 kontinentiem.

1936.gada 9.septembrī tika kārtoti pirmie amatieru eksāmeni. Tos nokārtoja sekojošie amatieri, pateicoties savai ilgstošajai darbībai, saņemdami uzreiz 1.šķiras licences:

Visi licenzētie amatieri bija augsti izglītoti cilvēki, strādāja dažādās firmās par inženieriem. Daudzi bija strādājuši par radistiem armijā vai uz kuģiem.

Pēc licenču iegūšanas sākās Latvijas amatieru aktīva piedalīšanās sacensībās (contest). 1937.gada aprīlī ARRL (American Radio Relay League) sacensības jau sadalījās CW un PHONE tūrēs. Šoreiz sacensībās piedalījās YL2BB – 284 QSO, YL2CD – 198, YL2CG – 109 QSO. III Polijas sacensībās piedalījās 639 ārzemju un 65 poļu stacijas. Šeit YL2CD ieguva 11. vietu, YL2BQ – 18. un YL2CG – 24.vietu. Interesanti, ka iepriekšējās, otrajās Polijas sacensībās 1935 gada decembrī 1.vietu ieguva SUISG, 2. – U9MI un 3. – SU1EC. U9MI aktīvi piedalījās arī citās sacensībās. Vācijas DJDC sacensībās starp YL stacijā pirmais bija YL2BB. YL2CG bija pirmais Latvijā, kurš ieguva WAC diplomu, izpildīdams to 3 stundās un 15 minūtēs 28MHz diapazonā.

Arī toreiz eksistēja tautieši ārzemēs. Virkne YL nodibināja kontaktus ar W2CYN – bijušo liepājnieku I. Taubergu no Ņujorkas. Vēlāk uzradās H.Lillards, bijušais rīdzinieks W6OEZ. Lietuvā dzīvoja Vitauts Vanags – LY1AA. LRB apmeklēja kaimiņi – LY1HB  H.Bernhardas no Kauņas un ES5E  A.Piips no Tartu, kuri apmainījās ar savām problēmām radiotehnikā un amatierismā.

1939.gada 11.martā notika kārtējā LRB biedru pilnsapulce, kurā ziņojumu nolasīja Vāvers. Viņš cita starpā atzīmēja mazo īsviļņnieku skaitu un aktivitāti, jo pasaulē YL ir liels DX. Izrādījās, ka LRB ir nonākusi arī naudas grūtībās, jo bija pārtraukusi organizēt kursus. Lai izkļūtu no naudas grūtībām, ierosināja paaugstināt biedru maksu, bet sapulce tam nepiekrita. Vāvers iesniedz demisiju un tā tika pieņemta. Viņa vietā ievēlēja E.Lambergu.

Pēdējais LRB protokols, datēts ar 1940.gada 31.decembri un ir lakoniski īss: “Sakarā ar Tautas komisāru padomes 21.decembra lēmumu LRB ir likvidējama”. Līdz ar to LRB pārstāja eksistēt. Biedrības pēdējo izdoto biedru karšu numuri bija lielāki par 2300. Pēc kases grāmatām spriežot, biedrībai bija vismaz sekojošas nodaļas : Jelgavas, Liepājas, Daugavpils, Tukuma, Talsu, Ventspils, Jaunjelgavas, Balvu, Alūksnes un Jersikas nodaļas, lai gan aktīvu īsviļņnieku, kā redzam, nebija daudz.

Īsviļņnieku saraksts 1940.gadā bija:

I šķira

II šķira

III šķira

Vēstures apraksta autors: Juris Trukšāns, YL2CR.

Rediģēts: 1999.gada 31.janvārī