Vai LR Amatieru Radiosakaru noteikumiem

nepiecešamas reformas?

 

            Dažu mūsu radioamatieru vidū sastopams viedoklis, ka esošie noteikumi, kuri regulē Latvijas amatieru darbību ĪV un UĪV, ir slikti. Tie it kā ierobežo un kavē mūsu hobija attīstību un amatiera licences iegūšanai nepieciešamos eksāmenus "ir spējigs nokārtot tikai akadēmiķis".

 

            Mēģināsim pēc iespējas objektīvāk un bez liekām emocijām tikt skaidrībā, kāpēc radioamatierisms mūsu valstī nīkuļo, un kas patiesībā kavē tā attīstību.

 

            Ēterā reāli strādājošo staciju skaits pie mums saglabājas praktiski nemainīgs, ja neņem vērā nelielu kritumu 1992-94 gados, ko nekādi nevar saistīt ar 1994 gada noteikumiem. Daļēju amatieru aktivitātes zudumu, salīdzinot ar padomju laikiem, var attiecināt uz ekonomisko stāvokli, nevis "sliktajiem noteikumiem". Šobrīd vairāk laika tiek tērēts darbā, lai kaut ko nopelnītu, un līdz ar to mazāk paliek brīvu brīžu. Iedzīvotāju skaits Latvijā pēdējos gados, diemžēl, ir samazinājies nevis palielinājies, tomēr amatieru rindas katru gadu papildinās par 5-10 cilvēkiem.  Tādējādi radioamatieru skaits attiecībā pret kopējo iedzīvotāju skaitu, pie mums nesamazinās. Vadoties pēc šīs statistikas, mēs ieņemam nebūt ne pēdējo vietu teritoriāli un ekonomiski līdzvērtīgu valstu vidū.

 

            Bet, vai mūsu vidū ir daudz tādu cilvēku, kuri personīgi, pēdējo 5-10 gadu laikā, būtu apmācījuši kaut vienu iesācēju? Vārda tiešajā nozīmē - pilnībā iemācījis visu, kas jāzin radioamatierim-iesācējam, lai varētu sekmīgi nolikt eksāmenus licences iegūšanai? Vai arī pilnībā sagatavotam iesācējam palīdzējis sākt strādāt ēterā no kolektīvās stacijas?  Nav tuvumā tādas stacijas? - bet kāpēc tad pats nevar vai nespēj noorganizēt "kolektīvo" tuvējā skolā, vai citā tam piemērotā vietā? Kaut vai pašu vienkāršāko. Šādiem mērķiem nav šķēršļu ne no LVEI, ne LRAL, ne Noteikumu puses!

 

            Tam visam par iemeslu ir tā pati vecā psiholoģija - kāds, lūk, varētu mani ar visu nodrošināt - aparatūru, antenām, telpām uz kurām atvest jauniešu bariņu, bet es, varbūt, kaut kad brīvā brīdī, kaut ko kaut kā viņiem iemācīšu, ja man par to samaksās… Bet tā ir bijis, un arī ne vienmēr, tikai tajā sabiedriskajā iekārtā, kuru mēs esam pārdzīvojuši un kurā, cerams, nekad neatgriezīsimies. Brīvā valstī to visu var darīt, bet darboties savam vaļaspriekam un to attīstīt (ja ir vēlēšanās) var tikai pats saviem spēkiem un līdzekļiem.

 

            Tā, lūk, arī personīgais slinkums un nevarība tiek attaisnots ar stāstiņam par sliktajiem noteikumiem, par LVEI birokrātiem… Šiem "birokrātiem", starp citu, nekas nav pret radioamatierisma attīstību, viņi no tā gūst pat nelielus ienākumus. Cits jautājums ir tas, ka LVEI atbild par to normu ievērošanu, kuras mūsu valsts ir apņēmusies pildīt parakstot starptautiskus līgumus sakaru jomā, arī par amatieru radiosakariem.

 

            Nevajag aizmirst, ka "Noteikumus" izstrādāja LVEI ierēdņi kopīgi ar LRAL vadību. Tajā laikā Līgas valdē bija 12 demokrātiski ievēlēti pilnvarotie priekšstāvji no lielākā Latvijas radioamatieru vairākuma (Līgā toreiz bija divreiz vairāk biedru kā šobrīd). Es ļoti labi atceros cik daudz un pamatīgi pie šī dokumenta tika strādāts toreiz biežajās Līgas valdes sēdēs.

 

            Kad 1991-93 gadā tika veikta jaunās "instrukcijas" izstrāde, bija daudz dažādu priekšlikumu, ieteikumu un vēlējumu. Daudzi no tiem bija savstarpēji nesavietojami, daudzus nevarēja realizēt tāpēc, ka tie bija pretrunā ar starptautiskajām normām. Tā visa rezultātā dokuments pēc kura mēs vadāmies jau 6 gadus, galu galā ir kompromiss. Tomēr, neskatoties uz dažām līdz galam nepārdomātām niansēm, kuriem par iemeslu varētu būt dažu nepacietīgāko "aktīvistu" izdarītais spiediens (atrāk,atrāk!), mans viedoklis ir tāds, ka mums ir pilnīgi pieņemami "LR amatieru radiosakaru noteikumi".

 

            Protams, kā jebkuri citi, arī šie noteikumi nevarēja un nevarēs simtprocentīgi visus apmierināt. Radīt noteikumus kuri it visā patiktu visiem ir utopija.

 

            Tās prasības, kuras tiek uzstādītas 2. kategorijas pretendentiem, atbilst minimālajām CEPT prasībām. Tas nozīmē, ka tās ir vispārpieņemtas un obligātas visā Eiropā. Samazināt šīs prasības nozīmē spert soli nevis Eiropas virzienā, bet atpakaļ. Ir svarīgi atcerēties, ka šīs amatieru zināšanu prasības ir minimālas, zem šī līmeņa, pēc Eiropas mēriem, nevar būt ne runas par pilnvērtīgiem radioamatieriem. Vairumā valstu šīs prasības tiek uzstādītas iesācējiem un "vidēja līmeņa" amatieriem, bet tiem, kuri vēlas, piemēram, izmantot jaudu lielāku par 100 W vai strādāt īpašās frekvencēs, prasības zināšanu jomā ir daudz augstākas, līdz ar to arī kategorija ir augstāka. Pie mums tāda ir 1. kategorija; pēc privilēģiju līmeņa tā atbilst citu valstu "Extra class" kategorijai.

 

            Tajā pat laikā pie mums kā "nekonvertējamas" tika saglabātās arī 3. un 4. kategorija, seciāli ar mērķi samazināt prasības pretendentiem. Un šīs prasības tiešām ir zemākas nekā to prasa CEPT viseiropas normas. Nokārtot šādus eksāmenus ir pa spēkam katram patiešām ieinteresētam iesācējam, pat divpadsmitgadīgai pusauga meitenītei (ir bijuši gadījumi!). Šādas zema līmeņa kategorijas ar ierobežotām tiesībām ir arī citās valstīs, bet ne visās.

 

            Domāju, ka mums ir optimāls kategoriju skaits, bet zināšanu prasības, lai tās iegūtu, un katrai kategorijai esošo privilēģiju vai ierobežojumu skaits, pilnīgi atbilst civilizētu un attīstītu valstu līmenim. Patiesībā gan šīs prasības ir par zemu, lai sāktu reālu praktisko darbību ēterā. Kopumā sistēma ir konsekventa, saskanīga un dod stimulu un iespēju dažādu līmeņu amatieriem pilnveidoties.

 

            Ja mēs uzmanīgi iepazītos ar prasībam, kuras bija uzstādītas amatieriem padomju laikā (arī Latvijas pirmas brīvvalsts laikā), tad viegli varētu konstatēt, ka šīs prasības bija augstākas. Atšķirība ir tikai tā, ka padomju prasības nebija konkrēti detalizētas kādā dokumentā, arī eksāmenu norises procedūra nebija noteikta. Līdz ar to radās iespēja visu to apiet un ignorēt. Bija gadījumi, kad "sabiedriskās" kvalifikācijas komisijas "saviem čomiem" "pa blatu" iedalīja pirmās un otrās kategorijas, absolūti neinteresējoties par patiesajām indivīdu zināšanām. Tā visa rezultātā līdz šai dienai mūsu vidū, diemžēl, ir personas, kuras toreiz dabūjušas 1. vai 2. kategoriju, bet tā arī vēl tagad nemāk pareizi novērtēt korespondenta signālu darbojoties ēterā, un arī nekad nav mācījuši un nemāk telegrāfa ābeci. Patreizējie eksāmeni nav grūtāki par agrākajiem, grūtāk ir kļuvis tos apiet.

 

            Vajag atzīt, ka pat arī tās zināšanās, kuras ir pietiekamas lai teicami nokārtotu 2. vai 3. kategorijas eksāmenu, būs par maz, lai varētu patstāvīgi uzbūvēt raidīšanas-uztveršanas iekārtas un antenas, kā arī pareizi to visu noregulēt. Bagātās valstīs, kur radioamateriem ir iespēja iegādāties visu gatavu, var samierināties ar virspusēju jēgu par radiotehniku, bet mūsu amatieriem, kuru lielākais vairums strādā ar pašizgatavotu īsviļņu tehniku, noteikti ir jābūt pilnīgi skaidram visam aparatūras izgatavošanas un noregulēšanas procesam, nevis tikai raidītāja-uztvērēja darbības pamatprincipiem. Lai nepiesārņotu ēteru, visām šīm zināšanām jābūt līdz licences iegūšānai, nevis pēc tam.           

           

            Salīdzināšanai pieminēsim arī radioamatierisma dzimteni - ASV. Tur līdz šim brīdim ir veselas 6 (sešas!) kategorijas (klases). Pēdējos gados ARRL ir izstrādājusi projektu sistēmas pārkārtošanai un piedāvāja ieviest 4 kategorijas - tikpat cik pie mums un apmēram tādā pašā izkārtojumā. Tomēr no 2000. gada 15. aprīļa FCC (Federālā Sakaru Komisija - tas pats kas mūsu LVEI) ieviesīs savu jaunu licenzēšānas kārtību, kurā būs tikai 3 kategorijas (viens no iemesliem, kā norādīts FCC paziņojumā, ir centieni vienkāršot lietvedību un samazināt administratīvos izdevumus, tomēr visas licences un klases kuras noformētas līdz 15. aprīlim paliks bez izmaiņām). Esošas sistēmas darbības rezultāti mums ir skaidri, bet kā ASV radioamatierus ietekmēs gaidāmās izmaiņas mēs uzzināsim tikai pēc dažiem gadiem.

 

            Patreiz lielākais ASV amatieru vairākums ir "Novice","Technician" un "Technician plus" licenču īpašnieki ar ļoti ierobežotām privilēģijām. Amatieri ar augstākām kategorijām un pilnām tiesībām, procentuāli attiecībā pret kopējo skaitu, viņiem ir mazāk nekā pie mums. ("Extra class" ir tikai 11 % no kopskaita; no visiem ASV dzīvojošajiem latviešiem šo klasi ieguvuši tikai 3 cilvēki). Kopsummā viņu ir tik daudz tāpēc, ka iedzīvotāju tur ir 100 reizes vairāk kā pie mums, bet savukārt iedzīvotāji 100 reizes bagātāki par mūsējiem (Vidēji. Bagātāki tāpēc, ka, bez visa pārējā, viņi ir darbīgāki un mērķtiecīgāki par mums!).

 

            Interesanti zināt, ka tad, kad ASV ieviesa "Extra" klasi un nopublicēja tās programmu, daudzi deklarēja, ka šo klasi iegūt un eksāmenus nolikt varēs tikai profesionāļi, bet nepagāja pat gads, kad tika izdotas simtiem "Extra" licences. Vairums no tiem, kuri šo līmeni sasniedza, izrādījās ārsti, šoferi, mājsaimnieces un fermeri… Pēdējo desmitgadu laikā visu kategoriju prasības ASV ir palielinājušās vairākas reizes, tomēr "Extra" klases licenci arī patreiz ir ieguvuši pat daži 13-15 gadus veci pusaudži. Raksurīgi ir arī tas, ka daudzi amerikāņu radioamatieri pat solīdā pensijas vecumā cenšas paaugstināt savu kvalifikāciju un dara to tāpat kā jaunie - mācās un iet kārtot eksāmenus.

 

            Esmu detalizēti iepazinies ar amerikāņu eksāmenu jautājumiem. Izmantojot dator-programmas, vairākkārt esmu "savam priekam" mēģinājis pilnā apjomā nokārtot eksāmenus no "Novice" līdz "Extra class".

 

            Jāsaka atklāti, ka nav nemaz tik vienkārši sekmīgi nolikt pat "General class" eksāmenus (šī klase, privilēģiju apjomā, atrodas kaut kur starp mūsu 2. un 3. kategoriju), kaut gan man ir 33 gadu ilga pieredze darbam ēterā un radiotehniskā izglītība. Esmu pārliecināts, ka "Technician class" eksāmenus (55 jautājumi) nevarētu "uz sitiena" nolikt daudzi mūsu pimās un otrās kategorijas īpašnieki, kaut gan šī klase ir gandrīz tas pats, kas mūsu 4. kategorija. Turpretīm "Advanced" un "Extra" - tas ir zināšanu līmenis, kurš, diemžēl, sastopams tikai starp dažiem mūsu radioamatieriem.

 

            Lai sasniegtu "Extra class" (tās pašas privilēģijas, kas mūsu 1. kategorija), amerikāņu amatieriem visos eksāmenos, no zemākās līdz augstākajai kategorijai, jāatbild kopā uz 170 jautājumiem (gandrīz divi simti!).  Šie jautājumi aptver ļoti plašu zinību loku (visumā sekmīgi jāapgūst apmēram 2000 jautājumu). Vairumam amerikāņu ir izveidojies paradums mācīties visu dzīves laiku, un, kad kāds no viņiem nolemj paaugstināt savu kategoriju (tā skaitās ļoti prestiža lieta), tad viņi ķeras pie mācību grāmatām un citiem mācību līdzekļiem, nevis pieprasa atvieglot eksāmenu procedūru.

 

            Vienīgā lieta, kurā amerikāņu prasības ir zemākas nekā pie mums, ir Morzes ābeces raidīšanas un uztveršanas ātrums (tomēr, tāpat kā pie mums, lai saņemtu amatiera ĪV licenci, obligāti jāzin "morze"). Tomēr viņiem pamatīgi un plaši ir jāzin apjomīgas un sarežģītas lietas, kuras, diemžēl, pie mums pat netiek pieminētas - visi ciparu sakaru veidi, televīzija un satelītsakari. Vispār, viņiem tiek prasīts daudz vairāk faktu un ciparu, kuri jāzin no galvas, kaut gan, manā skatījumā, daudz kam no tā vieta būtu palīgmateriālos, nevis galvā.

 

            Sākot ar š.g. 15.aprīli ASV tiks samazinātas telegrāfa ābeces prasības "Extra" un "General" klasēm, toties lielāka uzmanība tiks pievērsta jautājumiem par jaunākajam tehnoloģijām radioelektronikas un sakaru jomā. Pagājušā gada beigās, kad FCC nopublicēja gaidāmās izmaiņas par telegrāfa ābeces zināšanu prasību samazināšanu augstākajām kategorijām, netika novērotas nekādas prieka izpausmes no vairuma ASV amatieru puses (spriežot pēc viņu atsauksmēm un komentāriem internetā un ēterā).1) Šajā FCC dokumentā firmas "Kenwood" vārds tiek minēts gandrīz tikpat bieži kā ARRL, tā kā kļust pilnīgi skaidrs kurš "pasūta mūziku". No otras puses, zem jautājuma zīmes tiek nolikta nesen panāktā vienošanās par amerikāņu licences derīgumu Eiropas valstīs (pēc CEPT standartiem), par šo vienošanos ARRL cīnījās daudzus gadus. Daudzi amerikāņu radioamatieri uztraucas, ka šī amatieru atļauju nocenošana stipri kaitēs patiesajai radioamatierisma būtībai.

 

            Amerikā eksāmenu rīkošana un norise ir radioamatieru organizāciju rokās, protams, ievērojot FCC noteikumus. Bet jāpiemin vesela rinda dažadu svarīgu apstākļu, jo tas viss nemaz tik viekārši kā radas. Pirmkārt, ir ļoti daudz ierobežojumu. Piemēram, ekminatori nedrīkst ne tieši ne kā citcitādi saistīti ar jebkuru biznesu, kurš sniedz savus pakalpojumus radioamatieriem, nedrīkst eksaminēt radiniekus, eksaminātors nedrīkst kaut kad agrāk sodīts par pārkāpumiem, eksāmenu norisei jābūt atklātai (publiskai) u.t.t. Otrkārt, augstāko kategoriju eksāmenu programmā iekļauti obligāti jautāumi par eksāmenu norisi un organizēšanu, par eksaminātoru pienākumiem un atbildību, par dokumentu noformēšanu. Tas liecina, ka paaugstinot savu kategoriju, radioamatieriem iznāk kārtot papildus pārbaudījumus, lai paši varētu iegūt tiesības eksaminēt citus.

 

            Instrukcija eksāmenu komisijām - tā ir grāmata pēc apjoma lielāka kā mūsu "Amatieru noteikumi".  FCC bieži rīko kontrolpārbaudījumus. Negodīgie eksaminētāji un reflektanti tiek sodīti ļoti bargi - ar naudas sodiem, dažu tūkstošu dolāru apjomā, un licences atņemšanu. (Tomēr ziņas par dažādām ļaunprātības izpausmēm sastopamas gandrīz vai katrā žurnāla  "QST" numurā un ar tām pilns ir ARRL saits internetā.) 2)

 

            Maldinošs ir uzskats, ka vienkaršāk ir kārtot eksāmenus vadoties pēc Amerikā lietotas sistēmas (no dažām piedāvātajām atbildēm izvēloties pareizo).  Tā var domāt tikai tie, kuri nekad nav līkuši eksāmenus. Amerikāņiem ierobežotā laikā sprīdī jāatbild uz dažiem desmitiem jautājumu, bet mums tikai uz 16. Mūsu gadījumā, ja pretendents atbildi zin nepilnīgi, tad iegūst pusi no iespējamā punktu skaita, turpretim amerikāniem nepilnīga vai dalēju pareiza atbilde netiek ieskaitīta. Lai mūsu eksāmens būtu sekmīgi nokārtots, jāsavāc 50% no maksimāli iespējamā punku skaita, bet viņiem ne mazāk kā 74%. Pašķirstot žurnālu "QST", var atrast daudz aprakstu par to, kā dažiem amateriem izdevies nokārtot eksāmenu tikai ar 3 vai 7 piegājienu.  Jāpiezīmē, ka viņi neveiksmju cēloņus meklē sevī, nevis "sliktos" eksāmenos vai "sliktā" FCC, un tāpēc no jauna ķeras pie grāmatām un mācās, atkal kārto eksāmenus līdz sasiniedz savu mērķi.

 

            Protams, amerikāņiem vieglāk ir sagatavoties pārbaudījumiem. Viņi vienmēr var nopirkt dažādas mācību grāmatas, videofilmas un datorprogrammas, kuras radītas speciāli šim mērķim. Visas šīs lietas ir pašu radioamatieru, ARRL un dažādu komercorganizāciju uzņemības rezultāts. Tas, ka visa tā pie mūms nav, ir LRAL vaina un nelaime, tātad vainīgi esam mēs paši, nevis "sliktie" noteikumi vai LVEI. Galu galā arī mūsu amatieriem ir iespēja ar pasta palīdzību iegādāties amerikāņu mācību grāmatas. To saturs ar rezervi pietiks, lai sagatavotos mūsu eksāmenu tehniskajām tēmam. Visu pārējo, kas jāzin par LR noteikumiem, katrā laikā var iegādāties LVEI.

 

            Pat ja pieņemtu attiecīgu lēmumu ieviest "krustiņu-aplīšu" sistēmu eksāmenos, mēs nevarētu izmantot amerikāņu 2000 jautājumu un 8000 atbilžu tiešu tulkojumu latviešu valodā. Pirmkārt, nav pilnīgas sakritības pat tehnisko jautājumu programmās, nemaz nerunājot par juridiskajām un drošības tehnikas tēmām. Otrkārt nesakrīt viņu 6 kategoriju līmeņi ar mūsu 4 kategorijām (un nesakritīs arī plānotas trīs kategorijas). Treškārt, neviens vēl nav pierādījis, ka, no metodiskā redzes viedokļa, tieši šādi jautājumu-atbilžu eksāmeni, kā arī visa viņu sistēma (īpaši nākotnē paredzētā), vislabāk būtu piemēroti citā valstī ar citiem nosacījumiem.

 

            Pieminot mūsu eksāmenu norises procedūru, vienīgais, kas manā skatījuma, būtu jāpilnveido ir tas, ka tiem vajadzētu notikt izejamas dienās, kā arī eksāmenus vajadzētu rīkot ne tikai Rīgā, bet arī dažās citās pilsētās, ja tajās ir pietiekams gribētāju skaits. Konkrētu projektu, ka to realizēt ar minimāliem izdevumiem (izmantojot internetu vai faksu) es iesniedzu Līgas vadībai vēl 1999. gada sākumā.

 

            Ja mēs patiešām vēlamies, lai būtu vairāk jauno amatieru, tad mums jāatrod veids kā palīdzēt jauniešiem apgūt radiotehnikas un radiosakaru pamatus, nevis jāmeklē iespēja kā ātrāk palaist ēterā neko neprotošus un neko nezinošus LID'us. Vienkārša zināšanu prasību samazināšana nenovedīs pie amatieru skaita pieauguma, bet pazeminās viņu sagatavotības līmeni. Visi strīdi par esošo noteikumu pārskatīšanu novirza mūsu spēkus, kas tāpat nav lieli, no galvenā Līgas un amatieru kustības uzdevuma - popularizēt un izplatīt radiotehniskas zināšanas.

 

            Diemžēl, mūsu Līgā tika gandrīz aizmirsta viena no galvenajām radioamatierisma idejām - interese par zināšanām un pašizglītošanos. Mums vajadzētu padomāt, kā amatierus stimulēt mācībām un kvalifikācijas paaugstināšanai, un ne tikai jauniešus un iesācējus. Tieši šajā jautājumā, nevienā citā, novērojama stagnācija. Radioelektronika ir zinātne, kas nepārtraukti un strauji attīstās, un tas, kurš pastāvīgi nemācās, var izrādīties neglābjami atpalicis. Daudzus gadu desmitus Latvijā bija spēcīgs zinātniski-tehniskais potenciāls tieši radioelektronikas jomā. Patreiz valstī nav nosacījumu tā attīstībai, bet pēc kāda laika šim potenciālam atkal būs pieprasījums. Radioamatieru kustība var palīdzēt, kaut vai daļēji saglabāt vienu no svarīgākajiem nacionālajiem resursiem - intelektuālo resursu.

 

            Nepatiesās runas par eksāmenu "pārlieko" sarežģītību tikai dezinformē jauniešus un paralizē to vēlēšanos apgūt pamatus tām zināšanām, bez kurām nav iespējams kļūt par radioamatieri. Pie mums nav daudz jauno radioamatieru un vēl mazāk to, kas vēlētos paaugstināt savu kvalifikāciju (t.i. kategoriju) ne jau tāpēc, ka pārlieku sarežģīti eksāmeni un arī ne tāpēc, ka cilvēki pie mums būtu tik stulbi, bet gan tāpēc, ka jau piecus gadus daži labi "popagandisti" cenšas viņiem ieborēt, ka eksāmenus nokārtot nav iespējams, kaut arī paši nav papūlējušies pat uzmest aci eksāmenu biļešu saturam.

 

            Būtībā, tāda pļāpāšana ir populisms, ka arī profanācijas un diletantisma propaganda. Tā pagriež dažu potenciālu radioamatieri turp, kur ne no viena nekādas zināšanas neprasa, t.i. uz CB - 27 MHz. Taču CB - tas ir ceļš nevis uz radioamatierismu, bet gan prom no tā. Turklāt  - ceļš uz to pašu pusi, kā radiohuliganisms.

 

            Dažu labu radioamatieru esošo noteikumu pārkāpšana arī ir tiešs rezultāts nevērīgai atteiksmei pret kvalifikācijas celšanu. Tai vietā, lai nedaudz pamācītos, noliktu eksāmenus augstākam līmenim, un tādējādi likumīgi paplašinātu savas tiesības, viņi paši sev sāk bezkaunīgi "paaugstināt kategoriju". Diemžēl, tas notiek ar pilnīgu vienaldzību un pieļaušanu no Līgas puses, ieskaitot arī tā saucamo "Ētikas komisiju". Ja mēs paši savā mājā kārtību neuzturēsim, tad gala rezultātā pie tā ķersies citas, daudz nopietnākas struktūras. Bet tad gan mums visiem labi neklāsies.

 

            Tai vietā, lai celtu grandiozus plānus jaunajām eksaminācijas sistēmam, daudz vertīgāk būtu uzrakstīt un nopublicēt kaut vai nelielu mācību līdzekli iesācējiem. Rūpes par augošo paaudzi vajag izrādīt ne jau desmitiem gadu lamājot kaut kādus mītiskus "birokrātus", bet gan ieinteresējot kaut vai vienu-divus kaimiņmājas puikas (un kādēļ gan ne savu dēlu, meitu, mazdēlu?), parādot viņiem savu radiostaciju un QSL kartiņu kolekciju, iesākumā iemācot kā salodēt uztvērēju no trim tranzistoriem un iemācot tiem Morzes ābeci. Problēma ir tā, ka parādīt un iemācīt var tikai tas, kurš pats kaut ko prot un zin…

 

            Ja katrs no mums, tā vietā, lai "cīnītos par gaišo nākotni" un bezjēdzīgi gaustos, ķertos pie reālas darbības un labi sagatavotu vismaz vienu jaunu radioamatieri, tad mūsu rindas dubultotos vienā-divos gados. "Tā vietā lai nolādētu tumsu, labāk pašam iedegt kaut vai mazu svecīti!"

 

            Es to jau esmu izdarījis, un ne vienu reizi vien. Bet kurš nākošais?

 

          22.02.2000,  Rīgā                                                     73 de YL2DX

 

Interneta materiāli:

 

1)  http://www.speroni.com/WT-98-143.html

   http://www.qsl.net/n5lf/

 

2) http://www.arrl.org/news/enforcement_logs/

           

            ========================================================

All rights reserved © Yuri Baltin, 2000