Saules vējš ir lādētu daļiņu plūsma no Saules. Saules uzliesmojumu (solar flare) un Saules vainaga caurumu (coronal hole) ietekmē tas var pieaugt un izraisīt ģeomagnētisko vētru traucējot īsviļņu (ĪV) radiosakarus. Saules vēja ātrums ir stipri mainīgs starp 200 un 1000 km/s.

Kad Bz komponente ir negatīva (uz Dienvidiem vērsta), Saules vēja mijiedarbība ar Zemes magnētisko lauku ir spēcīgāka un ģeomagnētiskā aktivitāte pieaug.

Saules vēja dinamiskais spiediens (Dynamic pressure) ir vēja ātruma un intensitātes funkcija.

Saules vēja datu mērījumi tiek veikti ar ACE pavadoņa palīdzību, kas atrodas starp Zemi un Sauli vienas simtās daļas no kopējās distances attālumā no Zemes (L1 Librational point). Tas dod iespēju saņemt rādījumus apmēram 1 stundu pirms "nomērītais" Saules vējš sasniedz Zemi un ietekmē tās magnētisko lauku.

Skats apaļajā bildē ir it kā no augšas uz Saules griešanās ass (pret polu). Apļa segmenta bildē skats ir it kā no sāniem (pret ekvatoru). Saule centrā (dzeltenais aplītis pa vidu), Zeme labajā pusē (zaļais aplītis pa labi), un STEREO pavadoņi kreisajā pusē (sarkanie un zilie aplīši).

Augšējā attēla daļā ir atspoguļota vēja blīvuma prognoze, apakšējā daļā - vēja ātruma prognoze. Kreisajā pusē (apļi, konusi) dati attēloti "telpiski" un krāsās (skalas atšifrējums ir attēla pašā kreisajā malā), labajā pusē - prognozētā amplitūda uz laika ass (Zemes līnija ir zaļā krāsā).

Modelēšanas sistēma sastāv no 2 daļām: 1) pus-empīrisks Saules tuvuma modelis, kas aproksimē saules vēja izplūdi no Saules; un 2) izsmalcināts 3-D ciparu modelis, kas simulē rezultāta plūsmu uz Zemi. Pirmajam modelim kā ievaddati tiek izmantoti Saules virsmas magnētiskā lauka novērojumi. Rezultātu izmanto kā ievadparametrus 2. modelim. Visbeidzot, kad tiek fiksēts uz Zemi vērsts koronas masas izvirdums, izmantotojot NASA kosmosa kuģa kronogrāfa attēlus, tiek ņemti vērā šī izvirduma parametri (laiks, vieta, virziens, ātrums). Rezultātā iegūst pamatu koronas masas iespaida uz Zemi prognozei.

Bildes apakšā ir datums/laiks, kad prognoze taisīta.

Ziemeļpola auroras ovāls

K indekss

Norvēģijā
Tromso

K indeksa prognoze 4 stundām

Dombaas

3 svarīgi parametri

Starojuma intensitāte (Solar flux) norāda uz jonizācijas līmeni Zemes jonosfērā un ietekmē ĪV izplatīšanos virs 10 MHz. Frekvences zem 7 MHz tā ietekmē mazāk, jo maksimālā izmantojamā frekvence (MUF) reti nokrīt zem 10 MHz. Jo augstāka jonizācija, jo labāk ĪV signāli atstarojas Zemes jonosfērā un MUF kļūst augstāka. Zemākā vērtība ir 64. Augstākā var sniegties virs 200.

Kad Solar flux ir ap 150 un vairāk, var pamatoti cerēt uz labu atstaroto radioviļņu izplatīšanos ĪV diapazonos virs 10 MHz (pie nosacījuma, ka A un K indeksi ir zemi). Savukārt ĪV garāko viļņu galā (1.8 MHz, 3.5 MHz), labāk ja tas ir zem 100 vai pat zem 70.

Saules plankumi (sunspots) ir mazāk karsti Saules virsmas apgabali. Šie aktīvie apgabali mēdz kļūt nestabili un tādos brīžos var kļūt par Saules uzliesmojumu avotu (par tiem zemāk).

A indekss tiek iegūts no K indeksiem. Zemas ģeomagnētiskās aktivitātes gadījumā tas ir robežās no 0 līdz 20. Pie ārkārtēji augstas aktivitātes, tas pieaug līdz 400 un raksturo vispārējos planetāros ģeomagnētiskos apstākļus. Jo šis A indekss zemāks, jo stabilāka izplatīšanās ĪV.

Saules rentgenstarojuma plūsma (X-Ray Flux) un Saules uzliesmojumi

Saules uzliesmojumi (Solar flare) ir sprādzieni vai izvirdumi uz Saules. Tie atbrīvo enerģiju, kas ietekmē ĪV izplatīšanos. Ieskatam 2 video ar  M1 klases uzliesmojumiem:

• 2010. g.7. augustā
• 2011. g. 1. oktobrī (divi uzliesmojumi viens pēc otra)

Saules uzliesmojumu rezultātā (retāk arī citu iemeslu dēļ) notiek Saules koronas masas izvirdumi (Coronal Mass Ejection jeb CME). Izvirduma laikā daļa no koronālās masas, kas normālā stāvoklī ir iesprostota Saules magnētiskajā laukā ap Saules plankumu, tiek izsviesta izplatījumā, kur izplatās mijiedarbojoties ar Saules vēju. CME var būt vērsts uz Zemi vai tāds, kas netrāpa vai daļēji skar Zemes magnetosfēru. Ja izvirdusī masa skrien virzienā uz Zemi (t.s. "halo CME"), tad tā mūs parasti sasniedz 2-3 dienu laikā. Kad CME trāpa Zemes magnetosfērai, tā aktivizējas. To varam pamanīt pieaugošu A un K indeksu veidā, kā arī pieaug Aurorālais ovāls. Tautā to sauc par magnētisko vētru. Spēcīgos gadījumos pat Latvijā var novērot Ziemeļblāzmu (jeb Polārblāzmu).

Saules uzliesmojuma ietekme uz radio viļņu izplatīšanos ir kombinācija no vairākiem faktoriem. Galvenie no tiem ir 3 (atbilst trijiem grafikiem pa kreisi):

1. HF blackout - īslaicīga radio sakaru vājināšanās vai pārtraukums: vispirms tūlīt pēc Saules uzliesmojuma Zemes jonosfēru ar gaismas ātrumu (apmēram 8 minūtēs) sasniedz jonizējošais starojums (tam atbilst pīķi grafikā pa kreisi Solar X-ray Flux). Tas jonizē jonosfēras D slāni, kas palielina signālu vājinājumu tajā. Spēcīga uzliesmojuma gadījumā tas var vājināt vai pilnībā bloķēt ĪV izplatīšanos Zemeslodes gaišajā pusē, visvairāk tur, kur Saule ir zenītā. HF blackout var ilgt no desmitiem minūšu līdz vairākām stundām, atkarībā no Saules uzliesmojuma spēka, sakaros izmantojamās frekvences un trases starp radio stacijām. D-slāņa vājinājuma prognozes dažādām frekvencēm atrodamas šeit.
   Saskaņā ar dažiem avotiem pēc HF blackout beigām šī parādība var arī īslaicīgi (līdz tumsai) uzlabot izplatīšanos ĪV, jo uzlabo radioviļņu atstarošanos jonosfērā salīdzinājumā ar parastu dienu. Tomēr tiek jonizēti arī radioviļņus absorbējošie jonosfēras slāņi, tāpēc šis apgalvojums nav viennozīmīgs.
2. Saules radiācijas vētra - pēc desmitiem minūšu līdz pat vairākām dienām Zemi var sasniegt uzliesmojuma rezultātā Zemes virzienā paātrinātās lādētās daļiņas (nozīmīgākie ir protoni). Zemes magnētiskais lauka līnijas šīs daļiņas novirza uz Zemes magnētiskajiem poliem, kur tie jonizē jonosfēras D slāni, kas var vājināt vai bloķēt ĪV radio viļņu izplatīšanos trasēs Zemes polu tuvumā. Protonu plūsmas datus var atrast šeit
3. Ģeomagnētiskā vētra - kad pēc 2-3 dienām Zemi sasniedz no Saules izvirdusī koronas masa, izplatīšanās ĪV frekvencēs tiek traucēta (strauji mainās Saules vēja ātrumi un blīvumi, A un K indeksi lec augšā). Ietekme uz UĪV frekvencēm ir savādāka - tur var rasties iespēja dibināt tālākus sakarus nekā ierasts(?).

Saules cikla (skat. apakšējo attēlu) aktīvajos gados CME notiek biežāk (5-6 dienā, ne visi trāpa Zemei).

Tiesa CME nav vienīgais, kas var izraisīt Saules vēja, A un K indeksu lēcienus. Vēl ir Saules vējš no Saules vainaga caurumiem (coronal hole). Saules vainaga caurumi ir vietas Saules atmosfērā, kur magnētiskais lauks atveras un ļauj Saules vējam izrauties visumā. Kad Saule pagriežas tā, ka caurums ir vērsts uz Zemi, tas arī ietekmē Zemes magnetosfēru.

Tumsas līnija (grey-line)

Saules cikla progress un saules plankumi (Sun spots)